Prieks izaug!
/Daži izvilkumi no manas slejas, kas publicēta žurnālā "Annas Psiholoģija" Nr.2, 2023/
* Kad pirmo reizi ienācu savā dārzā, kuru gan par tādu tolaik bija grūti nosaukt, nezināju, ka šī aizaugusī vieta mani plēsīs tāpat kā es bez žēlastības plēsu nezāles, ka tā cirtīs manās vārīgākajās vietās vēl dziļāk nekā es spēju iedurt ar lāpstu zemē...
* Tie, kam ir dārzs, zina, ka prieks izaug. Katru dienu – jauns. Katru mēnesi – cits. Un katru gadu – atkal un atkal.
* Šodien daba ir mana filozofija, mana terapija un labākā skola.
* Daba atklāj vienu no vissvarīgākajām dzīves gudrībām – pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Arī to, ka reizēm tā ir tik melna kā zeme, tik slapja kā rīta rasa un tik uzbrūkoša kā gārsa...
* Ir vērts pazust dārzā. Un nebaidīties reizēm arī nedaudz piekust. Jo labā ziņa ir tā, ka domas dārzā nekad nepiekūst, gluži pretēji – tās, piedzīvojot dabas SPA, attīrās. Vēl vairāk – nākamajā dienā, kad domas atkal samezglojas problēmu murskulī, ir iespēja iziet dārzā un momentā atšķetināt to.
* Dārzs ir brīnumaina vieta, kur būt, dabas visvarenības
miniatūra versija, ielikta rāmī – smilšu kaste, kurā spēlēties ar dzīvi,
stādot augus, mainot tos vietām, radot savu ideālo pasauli, kurā dzīvot. Vienalga,
cik ne-ideāla tā būtu aiz žoga un kādi vēji tur pūstu...
* Vietā, kur esmu radījusi savu ideālo pasauli, visticamāk, kāds cits būtu radījis savu vīziju un piepildījis savas ilgas... Iespējams, būtu tēmējis augstāk, tālāk un pavisam citā vietā... Jeb kā es mēdzu teikt – skaists dārzs katram ir cits dārzs! Jo nav tāda viena pareizā dzīves modeļa. Un galu galā mums katram ir savs sākumpunkts, arī finansiāls.
* Dārzs ļauj iemīlēt dzīvi, piedot salnām un cilvēkiem,
ļauj neliekties vējā kā tikko iestādītam kokam, bet meklēt pēc atbalsta un
noturēties savā vietā, savos lēmumos, izvēlēs...
* Dārzs dod iespēju vienmēr ilgoties pēc rītdienas, lai
atkal ieraudzītu skaistumu, ko pasaule rada. Vērot dabu, kā tā mainās. Vērot
sevi, kā mainies pats. Un skatīties, kā abi augat.
* Dārzs mainās ne tikai tādēļ, ka tas aug. Dārzs mainās, jo mainās cilvēks, kas šo dārzu kopj.
* Šodien esmu pārliecināta, ka ikviens,
kurš izvēlas kārtot un iekopt vidi ap sevi, nedara to tikai praktisku apsvērumu
dēļ, bet apzināti vai neapzināti vēlas sakārtot sevi, kaut ko atrisināt sevī...
Un, jo mežonīgāku vidi izvēlas kārtot, jo lielāka ir nepieciešamība pēc
pārmaiņām, un jā – arī lielāks prieka lēciens pēc tam.
* Man dārzs ir īpaša vieta pasaulē. Savā dārzā tu atradīsi savas atbildes. Iespējams, tās būs pavisam citas. Šī ir oda dabai, mana mīlestības vēstule tai. Un pateicība.